Ko raksta grāmatās un ļaudis mēļo
Mēs dažreiz nopietn’ uztveram,
Un to, ko dzirdam viens no otra,
No sākuma ar šaubām uztveram.
Tad sākas kādā brīvā brīdī,
Šā dzirdētā ar „kaut ko” līdzināt,
Un, nedod Dievs, ja kaut kur rodas šaubas,
Mēs neticam – mēs gribam dzirdēt vēl.
Mums viss ir tā, kā nav nevienam,
Ko runā tu – ar prātu aptvert, ticēt?
Ko dzirdu – viss kā pasakā!
Un, ja tā lasīts nav un arī dzirdēts,
Tad varbūt tas ir notēlots?
Bet, pag, to dzirdu vēl un vēl
Ko darīt – ticēt patiesībai?
Kad nesatiekos – jūtas kvēl,
Viss, viss aizrauj, mēs nododamies aizmirstībai,
Cik jauki – mēs domās brīvi esam,
Mēs sniedzam baudu – tā kā mākam,
Ne tā kā citi – kaut kur dzirdēts,
redzēts,
lasīts,
Bet tā, kā mirklis prasa!
Un, te, lūk, nedrīkst melot, tēlot,
Jo savādāk var greizi iznākt,
Ko slēpsi – kādreiz zināms kļūs,
Un kļūdu labot – ļoti grūti būs!
Lūk, šajā pašā grūtā mirklī,
Kas mīl – tas melus uztvers perversi,
Un tad, lūk – nedod Dievs – tā spēle,
Šeit atklājās – kas spēlē un kas mīl!
No visa šā, kas augstāk izklāstīts,
Nav kaut kur teikts, kā arī uzrakstīts,
Tas nāk no sirds – kam rakstīts – sapratīs,
Bet, ja vēl kāds lasīs – katru vārdu izvērtēs.