***

pēc

Svece klusi deg un kvēlo,
Nakts tai acīs dziļi smeļo.
Liesmas valsi vējā griež,
Gaismu tumšās ēnās liež.

Viņa viena sargā mūs,
Kad no tumsas apmaldāmies,
Silta, klusa, nelūdzot,
Klēpī gaismu sniedzot dod.

Lēni dzirkstis siltums plūst,
Aizsniedz sirdi, apņem klusu.
Siltums atmiņās mūs nes,
Sveču nakts mūs mierinās.

Katra liesma maza dzirksts,
Kura aicina un pieglaužas,
Klusi uguns pasauli,
Aizved domās gaismas ceļos.

Līdz ar rītu svece nodzisīs,
Paliks atmiņas un kluss miers.
Gaišums, kas no sveces gūts,
Mūsos ilgi, ilgi kūs.

Kristaps Dilāns

***

pēc

Rez zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukša paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai priekš.

Eduards Veidenbaums

Pievienoja: Kristaps Dilāns

Mēness

pēc

Kas ir tas pie debesīm?
Kas seko manai ēnai.
Līdzās, kas vienmēr ir,
Pie debesīm spīdot.
Tas ir Mēness!
Mans mīļais Mēnestiņ,
Tu tak esi drošulis!
Tu seko man pa pēdām,
Un nekad nepievil.
Mēnestiņ, mīļo, ej nu atpūties,
Man pakaļ staigājot.

Ja vien

pēc

Ja vien tu varētu palikt kluss.
Tīrs no atmiņām, cerībām un no gaidām.

Ja vien Tu varētu palikt tur,
Atmiņās, sapņos un gaidās.

Ja vien es, varētu tā,
Samīļot, sildīt un mīlēt.

Ja vien mēs kopā varētu tā,
Dzīvot, savā sapņu pasaulē un cerēt.

Bet nekas no tā nav iespējams
Es un Tu ir kā scenārijs nevēlams.

Viss melns, drūms un pelēks
Kad nav man blakus, mans cilvēks.

Esi man tagad un esi tulīt.
Es nākšu, bet vai Tu gaidīsi mani rīt?

Vita

Cīņa ko nevaru uzvarēt

pēc

Esmu cīņā, ko nevaru uzvarēt.
Vairs nezinu kurā pusē esmu.
Ar ko vispār viss sākās?
Varbūt nav jācīnās, bet jāļaujas.
Varbūt esmu bijis tumšajā pusē,
Un nekad nelaidis sevī gaismu.
Varbūt šai cīņai nav nekāda sakara,
Ar manu iekšējo pasauli.
Tikai domas, kas cauri plūst,
Ja nebaksti nemaz nekož.
Varbūt neesmu nemaz cīņā,
Bet gan sevis mīlestībā.
Kas sasilda vēsākos sirds stūrus.
Vēsums bēgot, meklējot izeju.
Dur pa visām malām.
Kāpēc vel pretojos un cīnos?
Ja pretī stājas Mīlestība.