Mans tēvs ir kriksīt’s,
Jā, — mans ir kriksīt’s.
Bet tavs ir tītarbiksīt’s,
Jā, — tītarbiksīt’s!
Ko viņš te lielās,
Ko viņš pie jumta nāk?
Papras’, vai mušu noķert māk.
Jā — vai māk?
Tāds pats esi tu:
Gar pakšiem slaisties —
Būs rudenis klāt,
Vēl neproti laisties.
Es aiziešu saulei lī’
Cilī, cilī;
Bet tu paliksi sētmalī!
Abi ar tēvu sētmalī!
Cilī!
/Fricis Bārda/
Dar’ man, tēvis, pastaliņas,
Pērc man staltu cepurīt’,
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā ieti man gribas!
Pieloc’, māsiņ, skolas somu
Bagātiem gabaliem,
Vidū maizes riecientiņu,
Apkārt dziesmas, pasakas.
Bāliņ, še tev gana taure,
Tautas dziesmu vācele,
Eji turp, kur Meža māte
Lakstīgalai dziesmas māc’!
Man jāieti skoliņāi
Gudras ziņas iekrāties,
Pieaugt tautas mīlestībā,
Īstā gara gudrībā.
Lielis tapšu, tad es būšu
Tautas zemes arājiņš,
Tālas jūras braucējiņš,
Kara zirgu jājējiņš.
/Auseklis/
Bij manim reiz māja,
Ne lepna, ne prasta,
Jo skaistā vietā
Uz upes krasta.
Kamēr pa svešām
Zemēm es gāju,
Bij zvirbulis paņēmis
Manu māju.
Radiņi, bāliņi,
Ko nu mēs sāksim?
Visi, visi tikuši
Kopā nāksim!
Mājas blēdnieku
Noķersim rokā,
Vedīsim mežā,
Pakārsim kokā,
Nosauksim —
Duklāv!…
/Vilis Plūdonis/
Mamma šodien tirgū brauc,
Vituks viņai līdzi trauc.
Guna basām kājiņām
Tekā, raud līdz asarām.
“Ē…
Et al glibu Līgā baukt!
Ko lai ņemu kājāt aut?
Ē…”
– Guniņ, mīļā, paklausies,
Staigāsim, cik patiksies,
Uzvilks jaunās kurpītes,
Baltās diegu zeķītes,
Tad uz Dzegužkalnu ies’,
Guniņa tur skries un dies!
Ai, ai, ai! Tralla lā!
Izgaist raudu mākonīt’s,
Uzrit saules kamolīt’s,
Kājiņas tek tip-tip-tip!
Papēdīši klip-klip-klip!
/Jānis Mūrnieks/
Dvēsele kā enkurs kas velkas.
Uzrauj visas jūtu stīgas,
Kas skan sāpju un laimes notīs.
Iekritis ar muguru mīkstā krēslā.
Skatos uz gaismas veidolu eiforijā,
Tā tuvojas klāt un paliek siltāk,
Jūtos kā jaunā tūlītējā atkarībā,
Jūtu visu un gandrīz neko.
Meklēju draudzīgu roku ko satvert,
Apskāvienu īstu apskāvienu,
Neviltotu mīlestību ko apņemt,
Un nelaist nekad to vaļā,
Līdz Dievs pacels manu enkuru.
/Kaspars Krauklis/