Tu esi labākā dziesma zaļumballē.
Kad dzirdot jāskrien uz skatuves pusi,
Tā ir deja, ko nevar laist garām.
Neizdziestoša sprigana dzirkstele.
Rūpju pilna tev bagāti karsta sirds,
Kam pukstot enerģētisks lādiņš šķiļas,
Ka viesiem apkārtējiem acis iekvēlo.
Bet pati spīdi kā spilgtākā zvaigzne visumā.
Tu esi zieds, kas spēj plaukt arī ziemā.
Tu esi uguns, kas spēj degt ledājā.
Tu esi definīcija vārdam dvēsele.
Neviens vārds, neviens burts,
Neatspoguļos tavu patieso burvību.
Cik spoža un neaptverama tā ir.
Man tikai gods mēģināt aprakstīt,
Ietērpt tevi skaistākajās dzejas kleitās,
Līdz tev būs pilns drēbju skapis,
Bet man vesels dzejas krājums,
par kultūras mūzu, kas nenoriet.
Lai dzīve dod to laimi un godu,
ka tu būtu pēdējā daiļava,
Par kuru jebkad rakstu.
/Kaspars Krauklis/