Dzejoļi

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica – tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

Aizies kā vasaras iedegums
likteņa
pārinodarījums.

Vēl jau nav sacīts,
vai liktenis tev
vai tu liktenim uzskrēji virsū.

Vilciens neuzbrauc tam,
kas nav uz sliedēm.

Aizies kā nelaiķis
viss, kas tev bijis
īss.

Mūžīgais neaiziet,
kaut gan to grūti saprast.

Es visu mūžu
skatos uz mūžību
un neredzu, ka viņa ietu
vispār.

Dari ar mani, ko gribi.
Bet dari.
Tūkstoš sejas
man saplūst par vienu-
par vienu laimīgo
tavu,
par tādu, kādu es gribu
un varu
to padarīt.

Nē, nevis gribu.
Vai tad debesīs iesniedzies tornis
ko grib ?
Viņš ir,
un viņš citādi nevar.

Dari ar mani, ko gribi.
Nē, esi.
Esi tāds,
kāds tu citādi nevari.

Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.

Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.

Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!

Viss daudzkārt laimīgāk un smagāk,
tu neesi ne
tā, ne –
viņa.

Bet “lai tas trešais pagaida,
kamēr mēs beigsim vakariņas”.

Mēs ēdīsim to mūžību,
kas ilga tikai varbūt
mirkli.

Un vīns no glāzes pētī mūs,
un sarkans,
sarkans,
sarkans dzirksteļo.

Viņš klusē,
ugunīgi domājot,
cik daudz var runāt divi klusie
un vai tiem reibumu drīkst dot,
kam sirds no sirds
ir piedzērusies.

Un šampanietis mums nav lemts,
tas nenoģērbs tev sudrabu
un nešaus…
Un tur, kur debess kūst ar zemi,
lai tomēr pagaida
tas trešais.