Sadzīs pēdas vēji tev
sadzīs bēdas sniegi tev
uzliks karstu roku tev
kaut kas nepazīstams tev
un kas bij virs galvas tev
noklāsies zem kājām tev
tumsa apkārt bursies tev
zvaigznes kājās dursies tev
uguns sirdī kursies tev
sadzīs pēdas beidzot tev
sadzīs bēdas viegli tev
Nopūta
Nopūta ir
tik dažāds
un gaišs,
un visādu valodu vārds.
Klusām nopūšas koks,
kad ir zāģis
vai viesulis garām.
Un nopūšas durvis,
kad veras
un neielaiž gaidīto tev,
bet tikai vēju.
Un cilvēks,
kad smagi
un zināms, ka nākošā mirklī –
vēl smagāk.
Un mīlestība
pie lūpu dambja,
kad jāsaka tas,
kam nav pasaulē izdomāts vārds.
Es eju
pa paklusu pusnakts
pasauli
un viņas nopūtu
dzirdu:
ka beidzot nu mēs –
viņas cilvēki –
vairumā esam pie miera,
bet rīt būsim…
atkal.
Manī nav tava pavasara, auša
Manī nav tava pavasara, auša.
Kā es varu iet tavā pļavā?
Kur tev likt mani,
ziemu,
negaidīta un laba atkušņa
cauršautu?
Un es nemāku iet tikai ciemā.
Es visur eju uz palikšanu.
Un palikšana
ir mūža un sekundes
gara…
Auša…
Bet tev ir taisnība.
Uz palikšanu ir tikai viens vienīgs
ceļš-
ļaušana.
/Ojāra Vācietis/
Tavu vārdu
Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.
Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.
Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
Tos rudens augstās debess vārdus
Tos rudens augstās debess vārdus
es tev gribu sacīt.
To spīvo savādumu gāju putnu acīs
es tev gribu prasīt.
To lielo zvaigžņu gatavību nokrist,
bet nenokrist
es gribu iedot tev.
To rudens horizontu robe?izzu?anu
un ieturpināšanos nezināmajā
es gribu klāt mums pāri
Lai neviens neredz,
ka mums rudeņos trūkst spārnu-
ne aizlidot,
bet savus gāju putnus pavadīt
līdz tam tur…
Tam,
tam nezināmajam.