Pār pamali stāv
rietēšanas varš.
Es paņemu to varu
un pa nakti
tev pilnu dārzu ķeizarkroņu
izkalšu.
Tu iznāksi uz sliekšņa,
karalien,
kļūs acis tev no brīnumiem
kā zvaigznes.
Kur tik daudz karaļu?
Ko ķeizari tik rātni?
To ir tik daudz,
tie ir tik klausīgi,
lai tavās acīs nenodzistu
zvaigznes
pat uz brīdi.
Man jābūt zaldātam
un klaunam,
un dzirnavniekam,
kurš maļ kaķa vietā.
Man katru brīdi jābūt
citādam,
jo tikai citāds mirklis var būt
brīnums.
Lai tavas acis vienmēr būtu
zvaigžņotas.