Šie bezgalīgie gaidīšanas mirkļi,
Cik lēni velkas tie,
Tik iedomājos tevi – sirds nemierīga kļūst,
Un domas – straujie vēji,
Un as’ras acīs plūst.
Kad beidzot redzēšu šīs acis,
Kad sejai pieskaršos?
Un rokas, nerātnās šīs rokas,
It visu noglāstīs.
Kad maigi piekļaušu es tevi,
Skūpsts prātus lēnām sajauks mums,
Un lēni, ļoti lēni, mēs mīlai ļausimies.
Šie bezgalīgie gaidīšanas mirkļi,
Cik lēni velkas tie,
Bez gaidīšanas – jēgas nava,
Bez jūtām šīm – mīlestība – tukša skaņa!
/Romāns Valters/
Kāds prieks man sirdī
Dzirdot mīļus vārdus, mīļā
Kāds miers un laimes sajūta,
Mēs tiksimies un sakot mīlas vārdus,
Ar jaunu spēku kopā kļausimies!
/Romāns Valters/
Es nezinu, kā vārdiem pateikt to, ko jūtu,
Tie vārdi ir, bet pateikt tos …..,
Tas grūts ir darbs, kā jāceļ smags, kas būtu,
Teikt vajag – iedomājos, kā tu tais vārdos klausītos!
Paldies, ka esi sievišķīga, maiga
Tavs tuvums manī jaunus spēkus rod,
Par pirmo skūpstu, kuram sniedzi vaigu,
Ne lūpas, kuras domām neprātīgām,
Prātā iezagties vien iemeslu tik rod!
Ar skaistām acīm uz pasauli tu raugies,
Un prātu tavu saista mātes rūpes,
Pie manis, kā pie drauga, kuram var par dzīvi gausties,
Tu piekļāvies, jo juti – tevi manas rokas turēs!
Lai justos tu, kā sieviete ar lielo burtu,
Par tevi rūpēšos, un celšu pašapziņu tevī es,
Lai uztraukums – tā tukša skaņa būtu,
Un dzīves ceļā viss ko dari – prieku, laimi nes!
/Romāns Valters/
Ja tev ir ļoti skumīgs prāts
Un nav neviena līdzās,
Tad piezvani, un stāsti – kas,
Liek tevim skumt un visas citas bēdas.
Kam citam stāstīsi, kam izkratīsi sirdi,
Kurš spēs ar iejūtību dzirdēt cita sāpi?
Ja domāsi, ka nav vērts uztraukt mīļo,
Tad padomā – kamdēļ viņš pasaulē šai dzīvo?
Tev jābūt drošai – tikai mīļais
Ar sapratni un visu sirdi,
Par tavu labsajūtu dosies cīņā,
Lai laimīga tu vadi dzīvi!
/Romāns Valters/
Jau saule, nogājusi savu ceļu, atpūšas
Vai negribi tu arī viņai piebiedroties?
Jel piekrīti – kas labi izgulējies nav,
Tam saulei līdzi netikt vairs.
/Romāns Valters/