Vai, Dievs, kā gribas kliegt aiz laimes
Lai visi dzird šai pasaulē,
Lai vārdus vējš jo tālu aiznes –
Es mīlu, tevi Mārīt, mīlu es!
Ikkatra nodzīvota diena,
Ik mirklis, ko tu veltī man,
Ik skūpsts, ik glāsts un smaids,
Ko dāvājam viens otram,
Tie mūsu sirdis tuvina,
Tie mūsu mīlu stiprina,
Tas viss man spēkus – dzīvot tikai tev.
Ar vienu jaunus spēkus rod!
/Romāns Valters/
Kad šaubas tevi māc,
Ieklausies savā sirdī,
Ir pasaulē cilvēks tāds,
Kas mīl tevi kvēli, cēli.
Viņš gatavs uz visu, visu,
Lai justos tu laimīga ļoti,
Tā atbalstu atliek tev sajust,
Jo mīl viņš, mīl viņš ar sirdi-
Ieklausies savā sirdī !
/Romāns Valters/
Par nerātno reiz māte mani sauca
Un dzīve uz priekšu vien ātri trauca
Kā nemīlēt, maigam būt – daba sauca
Lai skūpstu, glāstu un klētsaugšā traucu!
Kā nenoklāt skūpstiem paugurus līgos,
Kā Venēras kausam likt palikt sausam?
Kā karogs mastā brunči plīvos
Un meitēns, kā iejūdzies, liks nejusties brīvam.
Tā nemierā gurnus ar ceļgaliem skaujot
Uz manis – kā zirga, ļausies auļot
Līdz beidzot tā atslīgs, mani cieši skaujot
Un lūgs, lai ar es kādu „jūdzi laižu auļos”!
/Romāns Valters/
Kad roka mana ieslīd tavos matos,
Un lūpas tavējās ar manām saskaras,
No visa tā, un krūšu galu pieskārieniem,
Es jūtos laimīgs, sniedzu kvēlus skūpstus.
Un skūpstot kaislē tavu miesu,
Pie „mīlas kausiņa” tā ilgāk kavējos,
Man patīk – stingri tavas rokas,
Aiz matiem manu galvu tur!
Lai viņa neaizbēg no „mīlas kausa” ilgi,
Ak, bauda šī – šo kausu sausu dzert,
Es gribētu, ja varētu, ikkatru dien,
Jo ļoti mīlu tevi, mīļā,
Un jūtu – mīli mani arī tu!
/Romāns Valters/
Trauc diena no dienas,
Naktis – nieks!
Iet mēneši, gadi,
Bet kādēļ es viena?
Mēs meklējam, ceram,
Tiekamies šķiramies,
Ko atrast mēs gribam?
No kļūdām – tik mācamies!
Jau atkal pavasars kārtējais,
Iet upē ledus, zeme mostas,
Vai šis, kam es zvanu, būs manējais?
Vai spēs viņš tā skaut, lai jūtas pamostas!
Par vēlmēm, kas naktīs “kliedz”,
Vai varēšu stāstīt tam?
Ja sniegs savu sirdi – iešu līdz,
Nav spēka vairs vienai būt man!
/Romāns Valters/