Bērniem

Vīrs iziet rītā baltās drēbēs,
Bet ceļā lietus viņu ķer,
Viņš piespiests uzģērbt citas drēbes.
Kad vīrs nu pārnāk, viņa suns
Vairs kungu nepazīst un rej:
Vīrs dusmojas, grib suni sist,
Bet kaimiņš viņam rāmi teic:
“Kam suni sist, tas vainīgs nav.
“Tu būtu darījis tāpat.
“Kad aizskrejot suns būtu balts
“Un, mājās nākot, būtu melns,
“Vai tad tu nebrīnētos arī?

Viens vīrs reiz pazaudēja savu cirvi,
Bij viņam aizdomas uz kaimiņ-dēlu,
Ka tas to nozadzis. — Vīrs novēroja,
Un viņam likās nu, ka kaimiņ-dēliņš
Tā staigā, it kā tiešām būtu zadzis,
Un ka tam acis taisni zagļa acis,
Un ka tas runā, it kā būtu zadzis.
No visas viņa būtības tam šķita,
Ka tas ir zaglis un to cirvi zadzis,
Jo citād’ nebūtu tik līdzīgs zaglim.

Kad otru dien’ vīrs gāja savā laukā,
Viņš grāvī ieraudzīja savu cirvi
Un atcerējās nu, ka viņu dienu
To bij še nolicis un piemirsis.

Bet trešo dien’ vīrs satiek kaimiņ-dēlu
Un brīnās, ka to turējis par zagli,
Jo visā kaimiņ-dēla būtībā
Nekas vairs neatgādināja zagli!
Tik godīgas bij acis, runa brīva, —
Ne mūžam zaglis rāda tādu vaigu!

Zaķis gāja derēt ar salu:
Kurš ilgāk izturēs?
Kurš ātrāk dabūs galu?

Sals salst, ka sprakšē
Visās galotnēs, visās pazarēs,
Ka zaķim zobi šniksē un šnaksē.

Bet zaķis tik skrej un lec un cilpo,
Teic: karsts, ka svīst vai padusēs!
Lai sals kā krata un vējš kā svilpo.

Sals beigās salst, ka sprāgst vai mieti,
Sprāgst zaķim lūpas, šis iespītēs.
“Māc karstums,” dveš krītot un acis ver cieti.

Tad atlaižas sals, jo nespēj salt stiprāk, —
Stīvs sasalis zaķis nu gavilēs
Ar pāršķeltām lūpām, — lēks vasar’ vēl ņiprāk.

Reiz gribu visu
Skaidri — gaiši zināt
Nu, saki tieši,
Kas tu tāds esi?
— “Ko gribi zināt?
Visu tev teikšu.”
Saki, kam ļaužu?
— “No Gaisa pils.”
No kādas valsts?
— “No Leiputrijas.”
Saki, kam radu?
— “Saules brāļu.”
Kur tu dzīvo?
— “Sapņu sētā.”
Nē, kur tu mājo?
— “Māņu mājā.”
Kas tā par māju?
— “Skaistu skaistā.”
Kāds viņai pamats?
— “Tekoša smilts.”
Kādas mājai sienas?
— “Pelēku mākoņu.”
Kādi tai griesti?
— “Zila debess.”
Vai tev ir zirgi?
— “Vakar vēji.”
Vai tev ir lopi?
— “Ezera buļļi.”
Kādas tavas aitiņas?
— “Mākoņu aitiņas.”
Kāda tava labība?
— “Lāču auzas.”
Kāds tev ir dārziņš?
— “Mēness dārziņš.
Prasi tik, prasi.
Vai un vai!
Kad tu vairs neprasi,
Prasīšu es.”

“Nāc! man tev ir kas jājautā!
“Tāds ļoti nopietnis un svarīgs:
“Lūk Ziemassvētki tuvumā,
“Tos svin, kas vien cik necik varīgs.”

— “Nu jā, nu jā!” es atbildu,
Bet man jau sirdī nemiers ceļas. —
“Tad teic man savu uzskatu,
“Jo uzskati še dažkārt šķeļas!”

— “Nu, ko tu zināt vēlētos?”
“Vai visur eglītes tiek degtas?”
— “Nē! laurus uzsprauž dienvidos,
— “Ar zariem durvis tur tiek segtas.”

“Tā, tā! — bet viens man neskaidri:
“Kad egļu nav, kur noliek balvas?”
— “Tās rokās saņem bērniņi, —
— “Tad arī laimes lej no alvas. —

“Lai lej! — Bet lūk, kā dāvanas
“Visur, visur tiek bērniem dotas!
“Ko dosi tu? vai grāmatas?
“Vai saldumus? Vai kādas rotas?”