Par Mīlestību

Uz satikšanos kārtējo es gāju
Pat necerēju, bet kas tur slikts?
Jau kuro reizi, es pat neskaitīju
Man likās – atkal būs vien čiks!
Es gaidīju un – minūtes kā stundas
Jo gaidīt – ticiet, viegli nav
Kā savaldīt tās nomākušās domas,
Vai satikšanās nesīs veiksmi man?
Nāk sieviete – tai jaka koši zila
Ar apņēmību eju klāt tai es
Uz lūpām smaids, un acis koši zilas
Es sveicinu un sniedzu puķītes!
Tā kautri runājām par dzīvi
Kā kuram ir’a gājis pagātnē
Es stāstu – gribu veltīt visu sevi
Lai divatā var dzīvot nākotnei!
Jau bērni lieli, katram sava dzīve
Es jūtu – vientulība viņas sirdi māc
Ar cerību par laimi, nākotni un mīlu
Tā grib, lai taču visu sevi, viņai veltī kāds!
Mums šķiroties, mēs tiksimies – es saku
Jo jūtu – vēlams esmu šķiet
Uz lielo ceļu – mums par šauro taku
Tik atliek roku rokā iet!

/Romāns Valters/

Redzi nu, kā tik par gultu……
Kaislē sāku runāt es,
Tad tu kā jauniesācējs mednieks
Plinti krūmos taisies mest?
Nerātnas bij manas runas,
Domas – citādas,
Jāņem būs tik trejas puķes,
Jātiekas vien būs!

/Romāns Valters/

Cik vēlies dot es nevaru,
Tik bagāts neesmu es.
Cik vēlies diet, es nevaru,
Tik vesels neesmu.
Par maz?
Nu ko….,
Tik maigi mīlēt varu,
To gan es pieprotu.
Ja tad ar vēl par maz?
Es padodos – ko vēlies, nezinu!

/Romāns Valters/

Nevaru gādāt tev pastaigas
Nīcas ziedošos parkos.
Nav manos spēkos zeltā, dimantos tērpt,
Spēju tik maigi pieglaust un noskūpstot stāstīt,
Cik man tu mīļa, vajadzīga.
Kā es kvēli apskaušu tevi,
Likšu jūtām uzvirmot,
Justies kārotai, mīlētai – laime,
Nekā dārglietās – nīkuļot!

/Romāns Valters/

Vakarā, kad mājās nākšu,
Bučot tavas lūpas sākšu
Un kad liksimies mēs gultā,
Nonākšu pie tām, kas čurā.
Noglāstīšu līganos pauguriņus,
Arī pakalniņus tvirtos,
Tad es dzirksti apslāpēšu,
Un no tava „kausa” dzeršu!

/Romāns Valters/