Par Latviju

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās –
pasaulīt, tādas būs sekas.

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.

Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs –
tādas būs, pasaulīt, sekas.

Valoda, tu esi mirguļojoša upe,
kurā kailu un siltu es gremdēju sevi,
žēlojot mirkli
un mūžību neizprotot.
Valoda, tu esi asins un miesa
manām nezinnokurienes plūstošām domām.
Es mīlu tevi un katru,
kas pieskaras manai dzirdei
caur tevi,
mirguļojošā upe.
Tikai tevī es izjūtu mūžību,
iebrienot tajā pat vietā, kur vienmēr,
kur visi vienmēr, visi un vienmēr.
Skalojas man ap kājām vārdi,
asinsbalss runā, čukst un
piepilda velves.
Mirguļojoša upe.
Lūk, es esmu.
Vienīgi tu to vari
apliecināt.

Zemgales līdzenums — karalauks, kapulauks,
arēna, skatuve, deju grīda.
Dejo Vēsture, uzlūdz Liktenis.
Kājām mīda, jo grīda ir grīda.

Zemgales līdzenums — dvēselei lidlauks,
ieskrējiens elpai, bet elpa — ai,
zemgaļi, zemgaļi, dodiet man roku,
bet viņi dod priekšroku brīvībai.

Aiziet no Zemgales, aiziet paši
sudraba saulēm uz krūtīm.
Aiziet pašiem vai ļauties, ka aizved,
kurš var pateikt, kas grūtāk.

Iešus aiziet. Un vešus aizved.
Šķēpu šķinda. Un vagonu duna.
Zemgale, Zemgale, neklusē, lūdzama,
runā, Zemgale, runā.

Zemgales līdzenums — grāmata vienīgā,
no kuras man brīvību citēt.
Zemgales līdzenums — dzimtene kliedzienam.
Vaigs, kur asarai ritēt.

„Ak, dibināsim sev dzimteni!”
J. Dievkociņš

Mēs nākam iz zaļas zāles,
Mēs nākam iz tumšas nakts,
Kur bāliņš guļ ceļa malā
Nokauts un neaprakts.

Mēs nākam iz Mēness dārziem,
Iz zvaigžņu un Saules spēlēm.
Iz akmeņu klusēšanas,
Iz putna lokanām mēlēm.

Mēs nākam iz ābeles baltuma,
Iz mūžības miglājiem blīviem,
Un atnākam tieši tai brīdī,
Kad jāsākas mūsu dzīvei.

Mēs nākam iz riju dūmiem,
Iz zobenu sarkanas rūsas.
Neraudi, bārenīt, neraudi,
Dziesma ir māte mūsu.

Neraudi, brālīti, neraudi.
Mums dziesma par dzimteni kļūs.
Kad tēvzeme izdalīta,
Dziesma mums tēvzeme būs.