* * *

„Ak, dibināsim sev dzimteni!”
J. Dievkociņš

Mēs nākam iz zaļas zāles,
Mēs nākam iz tumšas nakts,
Kur bāliņš guļ ceļa malā
Nokauts un neaprakts.

Mēs nākam iz Mēness dārziem,
Iz zvaigžņu un Saules spēlēm.
Iz akmeņu klusēšanas,
Iz putna lokanām mēlēm.

Mēs nākam iz ābeles baltuma,
Iz mūžības miglājiem blīviem,
Un atnākam tieši tai brīdī,
Kad jāsākas mūsu dzīvei.

Mēs nākam iz riju dūmiem,
Iz zobenu sarkanas rūsas.
Neraudi, bārenīt, neraudi,
Dziesma ir māte mūsu.

Neraudi, brālīti, neraudi.
Mums dziesma par dzimteni kļūs.
Kad tēvzeme izdalīta,
Dziesma mums tēvzeme būs.

Kluss ir Latvijas cilvēks

Latvietis darbu mīl vairāk par vārdiem.
Darbs ir latvieša teikums un dziesma.
Vārdus viņš Latvijas tīrumos iear,
Dziļi Latvijas saknēs iekaļ.
Dziesmu virs koku galotnēm ieauž,
Putni, kur smeldzi izšūpo vējā.

Rudens, kad pārklāj Latvijas zemi,
Latvietis zina, klusums nāk mājās.
Klusums, kurā dvēsele runā.
Klusums, kurā latvietis dzima.

Mūsu Latvija

Nav mums kalnu grēdas augstas.
Nav mums aizas dziļum dziļās.
Mums ir latvju dainas austas.
Mums ir Rainis – Aspazija.
Lāčplēsis ar lāča spēku.
Sprīdītis ar sirdi cēlu.

Mums ir lauki, meži, noras.
Rokas tulznās sastrādātas.
Mums ir prāts un stipra griba.
Varam mēs un gribam darīt.
Savu zemi sevī turēt.

Latvieši

Uz zemeslodes, zem saules
mūs trīsarpus miljardu. Tajos
latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā
pusotra piliena jūrā

Kāda var būt pusotra piliena dziesma par
sauli? Un tomēr −

uz zemeslodes, zem saules
ir tāda tauta − latvieši,
uz zemeslodes, zem saules
ir tautai dziesma par sauli:

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

Akas

Manas Latvijas sētās daudz aku –
zaļiem akmeņu grodiem un vecas,
koka spainis uz vindas pleca,
zilas nātres uz aizlaistas takas
un vectēva stādīti bērzi blakus.

Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas, –
nevajag aizmirst vecās un gudrās,
smelsim ūdeni – dziļo urbumu balvu,
lai asinis sadzeļ vēsās skudras
un noskaidro galvu…