Nu, vai nav labi?

pēc

Varbūt traucēju tev dzīvot tā,
Kā tu to vēlies?
Nemaz par tādu pavērsienu neesmu es vīlies,
Ir dotas cilvēkam visvisād’s tiesīb’s,
Un izmanto viņš tās pēc saviem uzskatiem.
Ko grib – viņš mīlē, un ko grib – ar nē,
Kam grib – viņš melo – tikai sev – nē, nē!
Lai nemantotu nelabu sev slavu,
Viņš maina draugus, dzīvesvietu, darbu,
Nu, vai nav labi?
Tik īsos brīžos, tad, kad paliek viens viņš,
Un ilgas – būt ar’ kādam noderīgs,
Tad cilvēks stājas izlēmības priekšā,
Kā tajā uzrakstītā Šekspīrs lugā
„Būt, vai nebūt!”

/Romāns Valters/

Par bijušo

pēc

Kādā no žurnāliem atkal bija raksts, kuru izlasot radās šis dzejolis:
Varbūt, ka pārmest var,
Ka vārdi, ko tev saku,
Ir teikti kādai jau,
Tos tagad tev jau saku.
Mīla – sarežģīta lieta, redzi,
Tu vari teikt un darīt,
Bet, cilvēka, kuram saki, sirds,
Vēl īsti nezina – ko mīlēt?
Tā vārdi izskan, nesasniedzot otra ausu,
Jo domāšana otram ir par gausu,
Kas primārāk?
Darbs, karjera – jeb sirds miers,
Kas būs, kad būsim divatā?
Vai labāk – viens es? Un kamēr viens par otru nedomā,
Tas otrs paliek nomodā,
Jo naktīs domas plosa prātu,
Ar ko es slikts, ko izdarīju tādu?
Ka otra acīs, runā, smaidā,
Nesaskati, nejūti, ko vēlies,
Par īsu „Labdien.”, nedzirdi tu vairāk,
Un vaigi sārto ne no sniegtā zieda –
No oglēm, kamīnā kas karsti kvēlo!
Sirds jūt, ka vajadzīgs tu esi,
Kā vien kā laika kavēklis,
Tā šodien viens, pēc kāda laika cits…..,
Tu vēlies mīlēts būt, ne tāds, kā putnu biedēklis.
Tā atbilde uz mēmo jautājumu tavu,
Kam rakstīju, es dzejā mīlu slavējot,
Šos vārdus veltu tev es,
Nāks laiks, un tava mīla manu sirdi dziedinot,
Liks spalvai jūtas izteikt vārdos.

/Romāns Valters/

Aizverot acis

pēc

Aizverot acis, redzu tavu tēlu,
Tavu seju, krūtis….,
Prātā glāstu tevi, skauju,
Sirds strauja kļūst un dvēs’li pārņem miers,
Ik vakarus vēlu tev, lai nāktu miegs,
Un sapņos – tikai prieks,
Kad tiksimies es būšu maigs,
Tad stāstīšu, ko domāju,
Kad tevi prātā tēloju,
Kā skāvu, glāstīju,
Ko klusībā tev vēlēju,
Kā tiecas viss uz tevi,
Kā mīlu
tevi
tevi
tevi!

/Romāns Valters/

Kad divi mīlošs sirdis…

pēc

Kad mīli, tiešām rodi spēku,
Kas ļauj it visu pievarēt,
Un nevajag to saukt par grēku,
Kad divi mīlošs sirdis…..
Un satiekoties rokām, krūtīm, lūpām,
Pār prātu, acīm tāds kā plīvurs aizveras,
Tad tik ar gribas sniegt un gūt vien baudu,
Un bauda šī lai nekļūtu par mirkli,
To sajust daudzreiz naktī „dosimies”,
Jeb kurš maigs pieskāriens, glāsts, skūpsts,
Līdz jūtu kalngaliem liks prātam gavilēt,
Un ausij – dzirdot mīļus, maigus vārdus,
Liks sirdij mīlas „plūdus” pārvarēt!

/Romāns Valters/