Šis dzejolis tapa izlasot vienas kundzes vēstuli, kādā no laikrakstiem. Nolēmu, ka var sanākt vārsma, ko arī piedāvāju:
Ak, māmuļ….. .
Nesen braucu uz Rīgu
Garām vietai, kur “Zeme vaid”,
Redzu, stāv trīs tautietes
Starp viņām kaimiņu Lienīte.
Ārā knapi virs nulles,
Bet tās stāv pusplikas – dulnās!
Ne pieturas, ne nojumes
Zem klajas debes juma mežmalā ganās.
Ak, redz kā vienai laimējās
Lepns autiņš blakus stāj,
Māj tautietis meičai, durvis ver,
Uz mājām vai vedīs to?
Ak, māmuļ, no acīm tālāk šie brauks
Lai mīlētos mežiņā divatā.
Mašīnā bijām trīs mēs,
Taujāju ceļa biedriem
Ko gan var darīt mežmalā
Trīs tautietes pusplikas salā?
Ko brīnies, tu, māmuļ?
Mācīties, strādāt šīm negribas,
Gribas bez piepūles īpašas
Viegli uzdzīvot, saņemt eirīšus.
Ieteica ceļa biedri,
Apmeklēt klubu pa dienu.
Aizgājām kopā ar krustmāti,
Ak, labāk nebūtu gājušas!
Ak, māmiņa, ak māmimiņa
Tavu stingru audzināšanu
Meitiets pie stienīša danci ved,
Ar prievīti kaunumu sedz.
Tad iznāca puisieši braši,
Un nometa drēbes sev knaši,
Labi ka mantību kaut mazliet aizsedza
Laikam ar vīģes lapām!