Visās malās vēji pūš,
Cepuri no galvas grūž.
Kuru vēju saskaitīs,
Tas vairs nikni nepūtīs:
Kas tie četri lielie vēji,
Tie, kas pūš visvairāk spēji?
Tu, ziemeli, dienvidīti,
Tu, rīteni, vežģerīti!
Vēl pūmenis, tārpenītis,
Vēl sausenis, pusrītenis!
Šodien pūt, šodien pūt,
Rītu būs tev klusam būt!
Rainis
Klau, līksmodams, smiedams
Iet pavasarlietutiņš,
Kā nerātnis puisēniņš
Dzen jokus viņš.
Lēkādams, diedams
Pa kūlu tas čabina,
Pa jumtu grabina,
Visvisu, kurp iedams,
Laukā labina.
Pie zemes durtiņām
Pieklauvē klusi:
“Ko, zālīt, vēl dusi?
Jau ziema ir pagājusi –
Nāc laukā! nāc laukā!…”
Tad pumpuram maigam,
Kas pretim tam slejas,
Tas nomet uz sejas
Pa pilienam svaigam
Un smejas un smejas:
“Nāc laukā! nāc laukā!…”
Vilis Plūdons
Tur zinu tevi, zeme senā,
Kur lejas, meži šalc, —
Tur pērkons līksmi jodus dzenā
Un saules prieks nāk sirdī salds.
Tur dzirdu tevi, senā daina,
Kad uguns mirdz un līgo skan,
Tad burvība šo dzīvi maina,
Tiek dvēsele atkal jauna man.
Tur varoņiem un senčiem dusa,
Tur jaunas ciltis cīņā iet;
Tā latvju zeme, kura klusa,
Tā latvju tauta, kura dzied.
Jānis Akuraters
Lai līgo lepna dziesma
Tev, brīvā Latvija!
Kā sauli uzlecošu
Sirds tevi sveicina.
Tu pērle, iznirusi
Iz dzelmju pusnaktīm;
Kā pērli tevi dārgu
Mēs sirdī glabāsim.
Tu puķe, kurai plaucis
Simts gadiem lolots zieds,
Kas tautas ilgām slacīts
Un tautas as’rām liets.
Tu zvaigzne, kas pie debess
Sāk atspīdēt tik nu,
Kaut seno zvaigžņu pulkā
No vecākajām tu.
Tu pavasara straume,
Kas smejot cauri tiek
Caur veca sniega blāķiem,
Ko ziema ceļā liek.
Lai līgo lepna dziesma
Tev, brīvā Latvija!
Audz liela, skaista, spoža,
Kā saule lecoša!
Vilis Plūdonis
Ap māti bites aplīp rudenī,
Ap savu valsti mēs, kad vētras staigā.
Ap Latviju, kam vairogs zvaigžņu zaigā,
Mēs aplīpam kā bites rudenī.
Ap savu robežu, ap savu pašu zemi
Mēs rokās dodamies un vienprātībā cietā.
Kā vienā kalumā, kā vienā reizē lietā
Mēs cieši stājamies ap savu pašu zemi.
Skrien strauji vējš, un baigi satumst rieti,
Ap savu māti bites turas cieti.
Zinaīda Lazda