Ap māti bites aplīp rudenī,
Ap savu valsti mēs, kad vētras staigā.
Ap Latviju, kam vairogs zvaigžņu zaigā,
Mēs aplīpam kā bites rudenī.
Ap savu robežu, ap savu pašu zemi
Mēs rokās dodamies un vienprātībā cietā.
Kā vienā kalumā, kā vienā reizē lietā
Mēs cieši stājamies ap savu pašu zemi.
Skrien strauji vējš, un baigi satumst rieti,
Ap savu māti bites turas cieti.
Zinaīda Lazda