Cik vēlies dot es nevaru,
Tik bagāts neesmu es.
Cik vēlies diet, es nevaru,
Tik vesels neesmu.
Par maz?
Nu ko….,
Tik maigi mīlēt varu,
To gan es pieprotu.
Ja tad ar vēl par maz?
Es padodos – ko vēlies, nezinu!
/Romāns Valters/
Justies kārotai – laime
Nevaru gādāt tev pastaigas
Nīcas ziedošos parkos.
Nav manos spēkos zeltā, dimantos tērpt,
Spēju tik maigi pieglaust un noskūpstot stāstīt,
Cik man tu mīļa, vajadzīga.
Kā es kvēli apskaušu tevi,
Likšu jūtām uzvirmot,
Justies kārotai, mīlētai – laime,
Nekā dārglietās – nīkuļot!
/Romāns Valters/
Vakarā, kad mājās nākšu
Vakarā, kad mājās nākšu,
Bučot tavas lūpas sākšu
Un kad liksimies mēs gultā,
Nonākšu pie tām, kas čurā.
Noglāstīšu līganos pauguriņus,
Arī pakalniņus tvirtos,
Tad es dzirksti apslāpēšu,
Un no tava „kausa” dzeršu!
/Romāns Valters/
Lasot dzejas
Lasot dzejas,
Es citu cilvēku prātos ielaužos.
Ko viņi domā, kā viņi dzīvo.
Dažreiz nesaprotu, bet tā nav tā jēga.
Lasot dzejas,
Dod man iedvesmu pašam rakstīt.
Atvērt savu prātu citiem.
Vai citiem interesē? Tā nav tā jēga.
Lasot dzejas,
Es saprotu, ka rakstīt palīdz.
Palīdz ne tikai lasītājam, bet rakstniekam pašam.
Tā ir tā jēga, lai mums palīdzētu.
/Edgars Oktāns/
PATIESĪBA
Patiesība ir kā duncis,
Kas sevī jāiegrūž.
Nav lielākas pretestības
Vai barjeras kam pāri kāpt.
Jūtot katru milimetru pakustam,
Tā neêrtā sajūta krūtīs, ko aizpilda
Asmens, ko nespēj īsti sagremot,
Bet kas sevī jāiegrūž līdz galam,
Tad turies nu… Nelaid to vairs vaļā
Kaut visi kliedz, rauj to dunci arā!
Gribās nomest to svaru no kājām.
Bet no visiem Sirds dziļumiem
Zinu… Tik līdz to izvilkšu
melos noasiņošu pagalam.
/Kaspars Krauklis/