Patiesība ir kā duncis,
Kas sevī jāiegrūž.
Nav lielākas pretestības
Vai barjeras kam pāri kāpt.
Jūtot katru milimetru pakustam,
Tā neêrtā sajūta krūtīs, ko aizpilda
Asmens, ko nespēj īsti sagremot,
Bet kas sevī jāiegrūž līdz galam,
Tad turies nu… Nelaid to vairs vaļā
Kaut visi kliedz, rauj to dunci arā!
Gribās nomest to svaru no kājām.
Bet no visiem Sirds dziļumiem
Zinu… Tik līdz to izvilkšu
melos noasiņošu pagalam.
/Kaspars Krauklis/