Man patīk meklēt, patiesībā mīlu meklēt.
Nekad īsti tā precīzi nepateikšu, ne arī vārdus atradīšu,
kur nu vēl to visu uzrakstīt, cik ļoti mīlu meklēt…
vārdus, sajūtas, acu skatienus,
kas dzirksteli šķiļ ceļoties gaisā.
Meklēt vietas, kurās jūtos labi,
Cilvēkos kuros aizmirstu dzīves plati.
Es atkal meklēju, dziesmu, ko dzirdēju.
Klausos neskaitāmo reizi
un viņā meklēju kaut ko.
Meklēju smaidus un gardus smieklus,
tos patiešām garšīgos smieklus,
sātīgos nesamākslotos, neuzspiestos,
bet aicinošos, mierinošos, dziedinošos smieklus.
Meklēju gardu sarunu, ko aizmirst nevaru,
ko prātā atpakaļ uz riņķi labprāt tītu,
un skatītos kā ērtu, siltu filmu.
Katru dienu meklēju, vēl joprojām…
Reizēm pat nezinu ko…
Reizēm gribās mest plinti krūmos.
Pat ja neatrodu, tas pats process…
Liek aizmirst par barjerām,
Tik paskaties pāri plecam, cik tālu aizbridis kaut ko meklēdams un brīnies…
Cik caurstaigājamas paliek sienas,
kad pazūdi aizrautībā meklēdams.
Instruments ar ko ceļus rast,
tā vienmēr ir patiesa, tā nemelo
tā ir dzīva, tā ved.. tā ved pie…
ja godīgi… es neko citu nezinu –
kā meklēt…
/Kaspars Krauklis/