Dzejoļi bērniem
Dusi, puisīt, dusi nu,
Pelīt’ velk tev miedziņu.
Čivu, čivu, čivu čiks,
Putniņš čiebs un sniedziņš snigs!
Nē, tas nebūs sniedziņš vis,
Būs pats baltais ziedonis.
Dusi, puisīt, dusi nu,
Pelīt’ velk tev miedziņu.
Ārā brēca jēriņš balts,
Aiz upītes mežiņš šalc,
Guļ kā zelta zivtiņa
Saule mākoņlaiviņā.
Dusi, puisīt, dusi nu,
Pelīt’ velk tev miedziņu.
/Kārlis Jēkabsons/
Mini mini mīkliņu
Mazo bērniņu:
Bij manai māmiņai
Zelta kamolīt’s —
Agri no rīta
Pasvieda gaisā.
Ritēja kamolīt’s
Mākoņiem pāri
Visu cauru dienu
Pa debess jumu.
Vakarā nokrita
Jūras vidū —
Visa jūra laistījās
Vienā zeltā.
/Rainis/
Vai tu zini, eglīte,
Cik tu tagad skaista?
Spožas, spožas liesmiņas
Tavos zaros laistās.
Vai tu zini, eglīte,
Cik mums līksmas sirdis?
Tev mēs dziedam dziesmiņas,
Tu jau viņas dzirdi.
Vai tu zini, eglīte,
Kāpēc mēs tā smaidām?
Pašu Sala tētiņu
Šodien ciemos gaidām.
/Dzidra Rinkule-Zemzare/
Te viņš bija, te viņš zuda,
Sidrabkaltais mēnestiņš;
Un te atkal spožs no jauna
Parādās pie debess viņš.
Miglas tēli mēnestiņam
Viegli, balti garām slīd:
Brīžam aizsedz seju viņam,
Brīžam ļauj tam pasmaidīt.
Ietīts sidrabsarmas tvaikā,
Daiļi, daiļi viz viss ārs,
Tā kā daždien ziedu laikā
Baltos ziedos ābeļdārzs.
Eju, eju, lūkodamies
Āra ainā brīnišķā,
Un kā ziemas pasaciņa
Manām acīm liekas tā.
/Vilis Plūdonis/
Mežā auga eglīte
Citam eglēm blakus.
Tur mēs viņu atradām,
Brienot sniega taku.
Jauka bija eglīte,
Baltā sagšā tīta.
Zara galā šūpojās
Brūna vāverīte.
Egli līdz ar vāveri
Dzīrāmies nest mājas.
Kuplaste — žēl! — aizskrēja
Vieglām, žiglām kājām.
Ko var darīt — pārnesām
Eglīti vien mājās.
Izrotājām svecītēm,
Jaungadā kā klājas.
Tagad viss te jauks un skaists —
Skujas smaržo, sveces laistās.
Tikai vienu teikšu es:
Žēl, ka nav še vāveres!
/Pēteris Sils/