Brīnums

Mans raitais solis nav vairs draiski meitenīgs, –
Briest manī dzīvība, kā graudā riešas dīgsts;

Un jausmas priecīgas ir modri apkārt joztas
Ap vāro brīnumu, kas manī bikli mostas.

Un zināt gribētos, vai gaidas dēlu dos,
Kam tēva lepnā spīts reiz acīs atspulgos?

Varbūt, ka meita dzims, kam smaids vēl dzidrāk staros
Par manu skatienu gaišzilos pavasaros?

Vēl manas asinis ap noslēpumu šalc,
Kas sauļup lauzīsies kā avots, klintī kalts,

Un kliedziens raisītais par sauli prieku paudīs,
Bērns muti rožaino pie manām krūtīm glaudīs …

Tad, dziesmu lalinot, lai mīlulim nāk miegs,
Sirds izprast mācīsies, cik mātes maigums liegs.

Kad tu atnāksi pie manis

Un, kad tu atnāksi pie manis
(Es nezinu, vai tas maz būs),
Mēs sēdēsim pie ugunskura,
Uz zariem slapjās drēbes žūs.
Būs puse dzīves pārstaigāta
Un gandrīz viss jau nobaudīts,
Un tā – tā nebūs mīlestība,
Ko tu sev atnesīsi līdz.
Mēs sēdēsim un skatīsimies,
Kā tumsa dzirkstis projām nes,
Un reizēm klusi nopūtīsies
Virs mūsu galvām galotnes.
Šīs klusās stundas kluso gaitu
Ar vārdiem netraucēsim mēs,
Vien liesma liesmai, zvaigzne zvaigznei
Un dvēs’le dvēs’lei uzmirdzēs.

Kā nepierakstīta dzeja

Kā nepierakstīta dzeja
Kā nepierakstīta dzeja
Mākoņi plūda ar vēju,
Bet, sevī ierāvusies,
Es mākoņu neredzēju.

Kā nepierakstīta dzeja
Sniegpārslu pūkas krita,
Bet, sevī ierāvusies,
Es prieku pie krusta situ.

Kā nepierakstīta dzeja
Logā pūta saulrieta taures,
Bet, sevī ierāvusies,
Es tvēru vien vētras aurus…

Kā nepierakstīta dzeja…

Kad uzartiem tīrumiem pāri

Kad uzartiem tīrumiem pāri
Līst cīruļa dziesmu lietus,
Kad zemes siltajās plaukstās
Saule nes pūpolu ziedus,
Es brīnos kā pienenes asns:
Cik mana dzimtene skaista!
Kad vasaras zaļajā krūzē
Čaukst baltās madaru putas,
Kad jūlijs dzer liepziedu dziru,
Es dadžlapas ausī čukstu:
Cik mana dzimtene skaista!

Iesim, skriesim

Iesim, skriesim,
Skriesim, iesim
Mežā sēnes lasīt.
Vai tu māki, mākuli,
Arī sēnes pazīt?
Baravikas, bajāres,
Brūnām samta cepurēm,
Sūnām sasegušās, tās
Skatās tevī slēpu.
Gailenītes, kalpones,
Lindraciņos oranžos,
Tās bez kādas viltības
Katram dodas rokās.

Vējagrābsles bērzlapes
Dižojas pārlieku;
Salasīsi ātri vien
Pilnu savu sieku.
Mušmires, šīs panteras,
Tās tu nenes mājās,
Citādi kā muša pats
Atstiepsi vēl kājas.
Celies, celies, neguli,
Iesim sēnes lasīt,
Miegu bekot pasūti,
Uztrin asu nazi!