Mans raitais solis nav vairs draiski meitenīgs, –
Briest manī dzīvība, kā graudā riešas dīgsts;
Un jausmas priecīgas ir modri apkārt joztas
Ap vāro brīnumu, kas manī bikli mostas.
Un zināt gribētos, vai gaidas dēlu dos,
Kam tēva lepnā spīts reiz acīs atspulgos?
Varbūt, ka meita dzims, kam smaids vēl dzidrāk staros
Par manu skatienu gaišzilos pavasaros?
Vēl manas asinis ap noslēpumu šalc,
Kas sauļup lauzīsies kā avots, klintī kalts,
Un kliedziens raisītais par sauli prieku paudīs,
Bērns muti rožaino pie manām krūtīm glaudīs …
Tad, dziesmu lalinot, lai mīlulim nāk miegs,
Sirds izprast mācīsies, cik mātes maigums liegs.