Tevi, dēliņ, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju.
Drīz tu veikli prati kluču namus kraut,
Taviem skaidu kuģiem sekls kļuva strauts.
Tevi, draišķi, grožot nebij vis pa jokam,
Galotnē tu spurdzi augstākajam kokam.
Kad no stāvās kraujas drāzies kamanās,
Saltā baiļu trīsā sirds man sažņaudzās.
Nu mans mazais puišuks kļuvis ozols stalts,
Brašu draugu mežā līksmu dziesmu šalc.
Tevi, stipro, nesu reiz kā vieglu paiju,
Rokās šūpodama: aiju, aiju, aiju …