Par nerātno reiz māte mani sauca
Un dzīve uz priekšu vien ātri trauca
Kā nemīlēt, maigam būt – daba sauca
Lai skūpstu, glāstu un klētsaugšā traucu!
Kā nenoklāt skūpstiem paugurus līgos,
Kā Venēras kausam likt palikt sausam?
Kā karogs mastā brunči plīvos
Un meitēns, kā iejūdzies, liks nejusties brīvam.
Tā nemierā gurnus ar ceļgaliem skaujot
Uz manis – kā zirga, ļausies auļot
Līdz beidzot tā atslīgs, mani cieši skaujot
Un lūgs, lai ar es kādu „jūdzi laižu auļos”!
/Romāns Valters/