Trauc diena no dienas,
Naktis – nieks!
Iet mēneši, gadi,
Bet kādēļ es viena?
Mēs meklējam, ceram,
Tiekamies šķiramies,
Ko atrast mēs gribam?
No kļūdām – tik mācamies!
Jau atkal pavasars kārtējais,
Iet upē ledus, zeme mostas,
Vai šis, kam es zvanu, būs manējais?
Vai spēs viņš tā skaut, lai jūtas pamostas!
Par vēlmēm, kas naktīs “kliedz”,
Vai varēšu stāstīt tam?
Ja sniegs savu sirdi – iešu līdz,
Nav spēka vairs vienai būt man!
/Romāns Valters/