Šie bezgalīgie gaidīšanas mirkļi,
Cik lēni velkas tie,
Tik iedomājos tevi – sirds nemierīga kļūst,
Un domas – straujie vēji,
Un as’ras acīs plūst.
Kad beidzot redzēšu šīs acis,
Kad sejai pieskaršos?
Un rokas, nerātnās šīs rokas,
It visu noglāstīs.
Kad maigi piekļaušu es tevi,
Skūpsts prātus lēnām sajauks mums,
Un lēni, ļoti lēni, mēs mīlai ļausimies.
Šie bezgalīgie gaidīšanas mirkļi,
Cik lēni velkas tie,
Bez gaidīšanas – jēgas nava,
Bez jūtām šīm – mīlestība – tukša skaņa!
/Romāns Valters/