Dziļa elpa,
Acis ciet,
Un es lecu…
Nē, drīzāk – krītu.
Es krītu tumšā bezdibenī,
Šķiet, gala nebūs.
Es krītu, krītu, krītu…
Pēkšņi –
Vēl viena elpa,
Acis vaļā,
Un es lidoju.
Es lidoju zilās debesīs
Un baltos mākoņos,
Ar vēju matos
Un sauli sejā…
Bet, kā būtu pa vidu?
Staigāt pa zemi
Ar vieglām elpām un soļiem?
Virs bezdibeņa, bet zem mākoņiem?
Harmonijā?
/Rasa Švireviča/