Par Vasaru
Šķir celiņu, saules meit,
Ravē pļavu ērkulīti!
Pelašķīti, magonīti,
Sarkano āboliņu.
Lai dej stalti zemes dēli
Vasar’s ceļa maliņā!
Šķir celiņu, saules meit,
Vij pīpenes vainagā!
Iepin tēva ozoliņu,
Ievij zelta madariņu!
Lai dej līksmi zemes meitas
Vasar’s ceļa maliņā!
Gundega Salna
Nāc, iepīsim vasaras savas
Jāņu vainagā biezā!
No madarām, vīgriezēm, papardēm,
No ozollapām dižām.
No miglas pa smalkai nītij.
Un rasas zīlēm kā krellēm.
Iepīsim vasaras savas
Vasaras Saulgriežu stellēs!
Sildīs seģene dārgā
Košām vasarām austa,
Kad ziemas Saulgriežu baltums
Cels savas plaukstas vēl augstāk.
Gundega Salna
Iešūpo, vasara, iešūpo
Šūpoles savas!
Šūpošos tevī kā bite
Zieda galā.
Šūpošos tevī kā putns
Bērza zarā,
Kā zaļa līdaka vilnī baltā.
Šūpošos tevī kā puteklis
Saules starā.
Iešūpo, vasara, iešūpo
Šūpoles savas,
Lai tevī šūpoties varu
Bez gala!
Gundega Salna
Katrs pumpurs un sēkla
ir rūpīgi lolota vēstule,
Kuru caur ziemas sniegiem
vasara vasarai sūta,
Un, kad nāk rudens, lai samestu
lapas duļķainā ūdenī,
Pastā jau glabājas sūtījums,
adresēts nākamai vasarai.
Viss, ko mirstošā māsa
māsai gribēja pastāstīt,
Magones sēkliņā ierakstīts,
alkšņa pumpurā ietīts,
Labais, skaistais un gudrais
ir mūžīgs kā pati zeme,
Ledus zilajos seifos
asni kā banknotes glabājas…
Četrus mēnešus saule
aploksnes vaļā plēsīs,
Vasara lasīs un smiesies,
vasara lasīs un raudās,
Notērēs asnus līdz pēdējam
un atkal krās jaunus −
nākotnei,
Atkal zem mežrozes sēdēs
un jaunas vēstules rakstīs.