Tas tapis izlasot laikrakstā „Saskarsme” kādas meitenes uzdzīves stāstu:
Kāds pienākt klāt var, pasniegt ziedus,
Tvert tavu roku, skūpstot teikt, ka tīc,
Pēc īsa brīža pasniegt kakla rotu,
Un aicināt uz restorānu iet tam līdz.
Tu naivi mulsti, sarksti, acis gailē,
Tā uzmanība, takts – un viss tas man?
Kas notiks tālāk, tas jāraksta būs kādā ‘ailē”,
Rit dzīve bezbēdīgā, aicinājums tīkams gan.
Līst šampanietis pokālā, tiek nodejots ne viens vien tvists,
Pēc restorāna, lepnā auto,
Jūs aizlīgojiet – kur tīk, tu vari mani vest!
Bet vai tu vari pēcāk atcerēties kaut ko?
Te kādu dien pie durvīm zvana,
Vai dzīvo še tā meiča, Jana?
/Romāns Valters/