Dzejoļi par Mīlestību
Mans apskāviens pār tevi, bērniņ,
sniedz apmieru un drošības saliņu,
kurā airējam divi,
kaut šo īso brītiņu.
Un tad tu pieaugsi.
Būs tevī aizķēries kāds glāsts,
tas tevi nemanāmi turpinās.
Un manis nebūs–
tādas nebūs vairs.
Katru pieskārienu tagad
mīlestībā tevī klāju
kā paladziņu.
/Elīna Līce/
Acis brūnas un zaļas
Taka preides pie jūras
Mans kuģis ir ostā
Ir jānolaiž buras
Ne vienmēr viss ir tik viegli
Ne vienmēr viss ir tik grūti
Bet šis mirklis ar tevi man ir jauns pieturas punkts
Es bez tevis taka nosalis suns
Es ceru tu pēc manis kā es pēc tevis skumst
Ļaujies man kā es Reinika dziesmā
Tevis dēl mans krējums jau ir sagājis sviestā!
Aiziet!
Ko tu gaid?
Ko tu gaidi tu man prasi
Ja tev bail
Ja tev bail ir tu man sak
Lai es lieki nespēlejos, netēreju tavu laik
Tu esi pārāk laba man tāpēc nezinu vai vaig
Ko tu smaid?
Ko tu smaidi tāpat vien
Visu laik tu tīšām atstāj pavedienus
Tu brīžiem esi karsta, brīžem auksta taka ledus
Tu esi manas sinepеs un medus
/Deniss Jermakovs/
Reiz arī dzisīs zvaigznes,
Mēs dejosim līdz mūs aiznes,
Griezīsimies aiz laimes,
Ka padzisīs raizes.
Netrūks ne maizes,
Un saujiņas kaisles,
Ne mazākās bailes,
Tikai mīlas saites.
Kas mūs divus kopā tur,
Sirdis ugunskuru kur,
Tā degs stiprāk kā amori dur,
Tas mūsu mīlestību tur!
/Kaspars Krauklis/
Es redzēju tādu sapni,
Kurā tu mani sauci,
Kur vējš aizpūta nebūtībā
Tevis izkliegtos vārdus.
Tur kalni un pļavas plašās
Tevi pārvērta par
Krāsas pleķi vien
Uz zilās debess fona.
Es šūpojos ābeles zarā
Un smaidīju pretī saulītei.
Cik labi var būt arī
Bez tevis man blakus.
/Rasa Švireviča/
Dvēsele kā enkurs kas velkas.
Uzrauj visas jūtu stīgas,
Kas skan sāpju un laimes notīs.
Iekritis ar muguru mīkstā krēslā.
Skatos uz gaismas veidolu eiforijā,
Tā tuvojas klāt un paliek siltāk,
Jūtos kā jaunā tūlītējā atkarībā,
Jūtu visu un gandrīz neko.
Meklēju draudzīgu roku ko satvert,
Apskāvienu īstu apskāvienu,
Neviltotu mīlestību ko apņemt,
Un nelaist nekad to vaļā,
Līdz Dievs pacels manu enkuru.
/Kaspars Krauklis/