Dzejoļi

No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Man gribas, lai, nevienu netraucējot,
Zem ievu krūma pasēdēt man ļauts.

Nevienam negribu es būt par nastu,
No tā man laikam ir visvairāk bail.
Sev plosts man pašai jāpiesien pie krasta
Un sava sāpe sevī jāizgail.

Pie savām nelaimēm es citus nevainoju,
To saknes vienmēr manī pašā mīt.
Un, ja tev patīk, ej no manis projām,
Ar varu negribu sev piesaistīt.

No vienas mūžības uz otru ejot,
Šai gaismas mirklī, ko par dzīvi sauc,
Vien vēlos, lai, man citus netraucējot,
Zem ievu krūma pakavēties ļauts.

Man patīk skatīties kā tauriņš gaisā plīvo,
Es domāju – lūk, cik viņš brīvi dzīvo!
Bez domu smaguma, bez pienākuma važām,
No smaržas un no medus lāsēm dažām.

Man patīk skatīties kā puķe ziedēt taisās,
Es domāju, lūk drusku silta gaisa,
Un drusku valguma, un smilšu siekas,
Un viņa pārvērtīs to skaistumā un priekā!

No tauriņa un puķes mācīties es nespēju,
Nav spārnus devis Dievs,
Un mantu dalīdama māte daba,
Nav piešķīrusi spārnus man, ne saknes.

Tik saprātu, kas mani liec un loka,
Un pretstata gan dzīvniekam, gan kokam,
No dabas harmonijas ārā plēš,
Dzēš instinktus un tomēr nenodzēš.

Un kaut kur pusceļā uz ideālu,
Es kādu dienu aizaugšu ar zāli,
Uz kurieni mēs ejam – es un tu,
No dabas pilnības, uz sapņu pilnību?

Tikai vienu vienīgu reizi
Es pieskaros mākoņa malai,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.

Lai citi sudraba naudu
Un svētku pīrāgus dala,
Bet zibens ieskrēja manī,
Un tagad miera vairs nav.

Sakiet, ko gribat, un tomēr
Un tomēr es gribu spārnus,
Un tomēr es gribu lidot –
Vienalga, vienalga, kā!

Par visu maksāju es dārgi –
Un pat par to, kas bija lēts,
Kas bija vēja ziediem plaucis
Un vēja sēklām vējā sēts.

Par visu maksāju es dārgi
Un tomēr – neizputēju,
Kaut dusmojās un vaimanāja
Par mani līdzi jutēji.

Vēl esmu pilna mežiem, pļavām,
Vēl zaļo mana zaļā valsts,
Vēl ezeri un upes tanī
Vēl neizžūst un neaizsalst.

Par visu maksāju es dārgi
Un neprasu, vai maksāt vērts;
Ņem dālderi un manā vārdā
Ej, krauklim zelta spēles pērc!

Laikam četras sveces ar tumsu runā,
Bet varbūt četras puķes pret pusnakti zied,
Bet varbūt četras meitenes kailas peldēties iet?

Neko nevar skaidri zināt,
Atliek vienīgi minēt…

Laikam čiekuri četri krīt sūnā,
Bet varbūt četri putni pret logu ar spārniem sit,
Bet varbūt asaras četras pa grumbainu vaigu rit?

Neko nevar skaidri saprast.
Tik īsa dzīve –
Grūti ar neskaidro aprast.