Kas būtu maijs bez zaļām bērzu skarām,
Kas septembris bez kastaņiem un zīlēm,
Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem,
Bez birztalām, bez silu zilām vīlēm?
Ar koku saknēm caurausta šī zeme,
Ar koku šalkām piedziedāts šis gaiss.
Un slīd pār mežu galiem saules lemess,
Un ripo mēness ritens zeltainais…
Ko mantojusi es no senčiem saviem?
Ne titulus, ne zelta gredzenus,
Vien viņu egles, ozoli un kļavas
Pār mana mūža ceļiem vējā zuz.
Un, kad jūs mani projām aiznesīsiet
Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,
Es reizēm atnākšu uz brīdi īsu,
Lai redzētu,
Kā mani koki zied.