Aizvakar noducināja pirmais pērkons, vakara
krēslā nospīguļoja zibens baltā lāpa.
Dienas kļuvušas garākas, saulainākas,
skanošākas. Jā, arī slapjākas. Visur plūst ūdens
dzīsliņas: zālienā, uz trotuāriem, ielu malās kūst
sastrēgušie ledus akmeņi.
Atkailinātā zeme gatavojas laist pasaulē izauklētos
zāles stiebriņus, mazus, zaļus dzīvības asniņus.
Gribas klejot savā nodabā un baudīt tikko
pamodušās dzīvības silto elpu, uzsmaidīt trauslajiem,
vēl nevarīgajiem pumpuriem, aizvērt acis
un izjust, cik tīkama ir tāda salda pamošanās
brūnajā mātes ligzdiņā.
/Anna Jakuškina/