Kādā no žurnāliem atkal bija raksts, kuru izlasot radās šis dzejolis:
Varbūt, ka pārmest var,
Ka vārdi, ko tev saku,
Ir teikti kādai jau,
Tos tagad tev jau saku.
Mīla – sarežģīta lieta, redzi,
Tu vari teikt un darīt,
Bet, cilvēka, kuram saki, sirds,
Vēl īsti nezina – ko mīlēt?
Tā vārdi izskan, nesasniedzot otra ausu,
Jo domāšana otram ir par gausu,
Kas primārāk?
Darbs, karjera – jeb sirds miers,
Kas būs, kad būsim divatā?
Vai labāk – viens es? Un kamēr viens par otru nedomā,
Tas otrs paliek nomodā,
Jo naktīs domas plosa prātu,
Ar ko es slikts, ko izdarīju tādu?
Ka otra acīs, runā, smaidā,
Nesaskati, nejūti, ko vēlies,
Par īsu „Labdien.”, nedzirdi tu vairāk,
Un vaigi sārto ne no sniegtā zieda –
No oglēm, kamīnā kas karsti kvēlo!
Sirds jūt, ka vajadzīgs tu esi,
Kā vien kā laika kavēklis,
Tā šodien viens, pēc kāda laika cits…..,
Tu vēlies mīlēts būt, ne tāds, kā putnu biedēklis.
Tā atbilde uz mēmo jautājumu tavu,
Kam rakstīju, es dzejā mīlu slavējot,
Šos vārdus veltu tev es,
Nāks laiks, un tava mīla manu sirdi dziedinot,
Liks spalvai jūtas izteikt vārdos.
/Romāns Valters/