Es nezinu, kā vārdiem pateikt to, ko jūtu,
Tie vārdi ir, bet pateikt tos …..,
Tas grūts ir darbs, kā jāceļ smags, kas būtu,
Teikt vajag – iedomājos, kā tu tais vārdos klausītos!
Paldies, ka esi sievišķīga, maiga
Tavs tuvums manī jaunus spēkus rod,
Par pirmo skūpstu, kuram sniedzi vaigu,
Ne lūpas, kuras domām neprātīgām,
Prātā iezagties vien iemeslu tik rod!
Ar skaistām acīm uz pasauli tu raugies,
Un prātu tavu saista mātes rūpes,
Pie manis, kā pie drauga, kuram var par dzīvi gausties,
Tu piekļāvies, jo juti – tevi manas rokas turēs!
Lai justos tu, kā sieviete ar lielo burtu,
Par tevi rūpēšos, un celšu pašapziņu tevī es,
Lai uztraukums – tā tukša skaņa būtu,
Un dzīves ceļā viss ko dari – prieku, laimi nes!
/Romāns Valters/