Nevaru gādāt tev pastaigas
Nīcas ziedošos parkos.
Nav manos spēkos zeltā, dimantos tērpt,
Spēju tik maigi pieglaust un noskūpstot stāstīt,
Cik man tu mīļa, vajadzīga.
Kā es kvēli apskaušu tevi,
Likšu jūtām uzvirmot,
Justies kārotai, mīlētai – laime,
Nekā dārglietās – nīkuļot!
/Romāns Valters/