Man četras kabatas
devis ir laiks.
To vienu par ziemas
kabatu sauc
Tajā sniegpārslas klusumu
kamolā tin.
Otrajā pavasaris jautri
paslēpes spēlē.
Bet, kad kabata sasilst
saulē,
Tai pogcaurumā zied
sniegpulkstenes.
Trešā – tā tēva dēla
muļķīša kabata ir, tāpēc
viskrāšņākā šķiet –
upes un ezeri, putnu
dziesmas un pļavas
saldas no bitēm.
Ceturtā; rudenī allaž
smaga – smaržīgi āboli,
zirdziņš velk atmatā ratus,
Vēju šūpota vārpa ceļu no
grauda līdz maizei iet
Man četras kabatas
devis ir laiks.
Katru gadu tām jābūt ir pilnām.
/Anna Jakuškina/