Kad skumju kā
skudru pūznī tik daudz
Pie kamīna sēžu
Un vēlos tik ļoti –
izmisums steidzīgs
projām lai skrien.
Tu saki – karmīnsarkana
debessmala, būs lietus
un izskalos rētas
Un vēl – var atkal
visu no jauna sākt.
Liesmas izgaist tad
spocīgās ēnās
Klusu kaist ogles un
nogurums smags.
Tu pienes man cerību
kausu un padzerties
liec
Es saku – jau līst…
/Anna Jakuškina/