Neesmu mājās pārnācis
Guļu gultā bet…
Neesmu mājās pārnācis.
Ne jumts, ne sienas neatspēkos,
Tās mājas kuras meklēju.
Jaunas mājas uz katra stūra,
Bet tajās visās vel svešs
Kā svešais starp savējiem,
Nezinu kur nomesties…
Ko saukt vairs par mājām…
Visur kur eju un esmu
Līdz potītēm iestrēdzis,
Bet nekur neesmu nogrimis.
Lai kā tagad gribētos noslīkt,
Lai mani apņem mājīgās sūnas,
Bet uzbūvēt māju tas prasa laiku.
Lubāna vienmēr būs manas mājas.
Tikai šoreiz meklēju savējās.
Tās kuras es meklēju, tās pat nav vietas.
Vairāk kā prātu ligzda,
Kur domas mīkstas mēbeles,
Kur sarunas kvēlošs kamīns.
Kur gaisā dejo miers un mīlestība,
Kur laiks skrien, bet ir sajūta, ka viss ir apstājies.
Paslīdēt un kopā iekrist smieklu jūra.
Un reizēm atļauties nedarīt neko,
Vienkārši būt… būt mājās.
/Kaspars Krauklis/