Vienmēr patikušas zvaigznes,
Tās uzrunā un pievelk, sveicina no debesīm.
Bet nekad nebiju izpratis, kas pievelk un uzrunā tā?
Vakarnakt lūkojos zvaigznēs līdz mirklim…
Kad pēkšņi prātā zibenīgi sadzirksteļojās un saslēdzās.
Tas taču ir milzīgs spogulis,
Jo dziļāk tajās ielūkojos,
Jo dziļāk sevī ieskatos.
Uz mirkli viss saplūst vienā,
Visas atbildes uzplaukst,
Visas raizes noplaukst,
Paliek tik sirds, kas pumpē un dvēsele, kas stūrē!
/Kaspars Krauklis/