Atveras aizkars,
Uz skatuves iznāk meitenīte.
Mugurā viņai balta kleitiņa
Un matos zila bante.
Bet pēdas viņai basas
Un acis gandrīz tukšas.
Viens skatiens taisni nekurienē,
Viens rokas stiepiens.
Visapkārt klusums,
Elpas aizrautas.
Visa pasaule sastingusi šķiet.
Šī meitenīte cīnās ar asarām.
Staigā tā,
Ka viņai piederētu viss,
Bet reizē – it nekas…
Viņas lūpas dreb,
Un vaigi ir bāli,
Klusumu viņa piepilda
Bez skaņas.
Kā var sirds būt
Tik tukša, bet tik pilna?
Kā var klusums
Pateikt tik daudz?
Aiz aizvērtām acīm
Viņa dzīvo man līdzi.
Un kamēr aizkars vien vaļā,
Velk manu sirdi pie sevis.
/Rasa Švireviča/