Reizēm prātoju, kā sevī mājoju,
Vai tas ir apmetnis, mans paslēpnis,
Kā ietīties siltā segā un aizmirsties,
Rūpju glāstos ieķerties, projām nelaisties.
Gaisma ieslēdzas, vēs rīts atgriežas,
No segām izģērbties, dzīvei acīs skatīties,
Ienāk sastingums, tas nav uztraukums,
Ka visa sirds trīc, no nespējas atzīties-
Jūtās, kas katlā vāku spiež,
Sāpēs, kas krūtīs griež,
Prātā, kas mūžam spriež,
Miesā, kas cauri cieš.
Bet kaut kur pazarē, zaļa zaļotnē,
Sasedzies segās kāpurēns, ko
Apkārt tumsa iemīļo, tam spārnus iemieso.
Reizēm prātoju, kā sevī mājoju.
Kā gaisā pacelties,
Kā mirklī apstāties,
Un nemaz nesteigties,
Elpas pēdām paļauties.
Reizēm prātoju, kā sevī mājoju,
Kā gardu dzērienu, to lēnām malkoju.
Kā saule ar mēnesi, mūžam dancoju,
Jo nezinu, kad pēdējo malku malkošu.
/Kaspars Krauklis/