Dvēsele kā enkurs kas velkas.
Uzrauj visas jūtu stīgas,
Kas skan sāpju un laimes notīs.
Iekritis ar muguru mīkstā krēslā.
Skatos uz gaismas veidolu eiforijā,
Tā tuvojas klāt un paliek siltāk,
Jūtos kā jaunā tūlītējā atkarībā,
Jūtu visu un gandrīz neko.
Meklēju draudzīgu roku ko satvert,
Apskāvienu īstu apskāvienu,
Neviltotu mīlestību ko apņemt,
Un nelaist nekad to vaļā,
Līdz Dievs pacels manu enkuru.
/Kaspars Krauklis/