Kad sevis mīlestība ir vienīgā dienišķā maize
Un taupīgi pa kumosam stiepju šo klaipu,
Lai pietiktu visai dzīvei, zinot ka nepietiks.
Ir dienas kad neēdu,
Ir dienas ka atļaujos vienu kumosu,
Tad aiz izsalkuma apēdu visu.
Jūtos labi uz mirkli kā silts apskāviens.
Pamostos no rīta atkal esmu izsalcis.
Jāsāk meklēt pa visām maliņām,
Visas sastāvdaļas lai uzceptu jaunu.
Nepietiek jau ar cīņu ar sevi.
Vel ir grauzēji un pelējums kas gaida savu brīdi.
Gribas pie sevis domāt-
Kaut sevis mīlestība nebūtu jāmācās,
Bet gan norma ar ko pamosties.
/Kaspars Krauklis/