Klau, līksmodams, smiedams
Iet pavasarlietutiņš,
Kā nerātnis puisēniņš
Dzen jokus viņš.
Lēkādams, diedams
Pa kūlu tas čabina,
Pa jumtu grabina,
Visvisu, kurp iedams,
Laukā labina.
Pie zemes durtiņām
Pieklauvē klusi:
“Ko, zālīt, vēl dusi?
Jau ziema ir pagājusi –
Nāc laukā! nāc laukā!…”
Tad pumpuram maigam,
Kas pretim tam slejas,
Tas nomet uz sejas
Pa pilienam svaigam
Un smejas un smejas:
“Nāc laukā! nāc laukā!…”
Vilis Plūdons