Dzejoļi

Viņš savu dvēseli jums pretim nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji jums uz pieres dvesa.

Jūs segu dziļāk pārvilkāt pār ausīm
Un notrīcējāt aukstos drebuļos:
“Vai saldu mieru mēs sev laupīt ļausim?

Mums viņa dvēsle sirdis nekustina,
Tā sauc mūs nezināmos tālumos-
Vai tā jel maz ir atļauts, dievs to zina?

Vai tiešām mēs lai pakaļ ejam tādam,
Kas daili noved dzīves bezgalos,
Mēs viņai glītu miera ceļu rādām.

Mums sirdis rāmas, dvēsles mieru bauda,
Lai saldos sapņos mīļi aijātos,
Kur ziedos daiļas rociņas mūs glauda.

Kas saldo mieru trauc ar špetnām rokām,
Grib daili vest, bet jaucas traipekļos,
To īgni atstumjam uz mūža mokām…”

Vēl daudz tie triec, to pašu vis par jaunu,
Tērpj gļēvās domas greznos vizuļos,
Aiz skaļiem vārdiem slēpt grib savu kaunu.

-Bet savu dvēseli viņš tālāk nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji viņas priekšā dvesa…

Pirms vēl sniegs bij sācis kust,
Nāca sīki gāju putni,-
Pirms vēl sācās pavasara
Saules siltā, zaļā vara.

Putnu skaļām balsīm klust,
Klust un aizsmakt vajadzēja:
Zemei viņi neiedvesa
Ziedoni, ko krūtīs nesa;

Viņi lika iepriekš just,
Cik būs krāšņa nākamība,-
Gavilēja, drīzi rima,
Tad tikai sākās ziedoņa dima.

*Cietumā 1897. g.

…Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās;

Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo,
No kalna uz kalnu Jāņ-ugunis spīgo;

Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils;
Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils;

Iz niedoļa nāras sald-sērīgi smejas,
Un mēnesnīcā tur laumas vij dejas;

Bez saulītes vakarā bāri tur dzied,
Tie bargu kungu gaitās iet…

Bet melnā čūska maļ jūrā miltus,
Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus;

Tur karā jāj bāliņš-aust asiņains rīts,
Pret ienaidnieku ass zobens trīts.

Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem,
Iz simtgadu miega caur dūmiem un tvaikiem.

Dies saulīte atkal trīskrāsaina:
Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.

*Vēlāk lugā «Pusideālists».

Tanī niknā dienā
Asins šļācot šķīda:
Grima zemē pils un karaļmeita…

Daiļā karaļmeita
Sēd tur dziļā pilī,
Sēd un vērpj jau seši simti gadu.

Pilī dzintarsienas,
Zaļa vara grīda,
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas;

Daiļai karaļmeitai
Dunošs pērkonratiņš,
Dimantspole, zibens pavedieni;

Sēd tā zelta krēslā,
Acis drūmi kvēlo,
Sēd un vērpj; tai melnais suns pie kājām.

Melnais suns palaikam
Norūc, paceļ galvu,
Tālu augšā juzdams asins smaku…

Viņā niknā dienā,
Asins šaltēm šļācot,
Celsies augšā pils un karaļmeita:

Karaļmeita audīs
Jaunus gaismas audus:
Zibens meti, audi varavīksnas.

Jaunās gaismas audi
Līdzi saules segai
Silti apņems visus sāpju bērnus.

*Pirmie seši panti sacerēti ģimnāzista gados Rīgā.

Jūs nezūdaties savas dzīvības,
Ko ēdīsat, ko dzersat rītu,
Nedz arī savas miesas apsegas,
Iekš kā to mīlīgi un silti tītu.

Jūs esat it kā putni gaisos brīvi:
Nedz viņi sēj, nedz viņi pļauj,
Nedz klētīs krāj, nedz kaudzēs krauj, —
Un vai tiem maizes trūkst, ko elpēt dzīvi?

Jūs baro jūsu tēvs pārpilnībā
Un zemie zemes pīšļi tīrumā,
Ko jūsu kājas min.

Jūs esat skaistās lauku lilijas.-
Kā viņas zied un sārtojas!
Tas krāšņais, priecinošais skats!-
Nedz viņas strādā, nedz ar vērpj.
Un es jums saku: lielais Zālamans pats,
Kaut sevi visgreznākās drēbēs tērpj,
Ar visām pasaules spožām lepnībām
Nav līdzīgs vienai vienīgai no tām.

Tik-lepnā zāle, – to tie pīšļi zin,-
Šo dienu stāv un rīt kļūs aprīta
No zemes pīšļiem un no tīruma,
Ko tā, iz viņa spēku sūkdama,
Ar kājām min.