Tik krāsaini kā pati dzīve
Mirdz saulē rudens lapu zelts,
Ir raža ienākusies laukos,
Nav mūsu dzīves gājums velts.
Bij pavasars ar strautu čalām,
Bij Līgo nakts un Jāņu siers,
Bij meitene ar ziediem matos,
Kad apkārt valdīja mums miers.
Un mīla bij zem kastaņsvecēm,
Kad manas lūpas tavas skar,
Un sirdī dega mīlas liesmas –
Tā jaunībā tik mīlēt var.
(L. Apšeniece)
Dziest vasara savā skaistumā.
Tās skūpsts kvēl sarkanā ābolā,
bet asara – bērzlapā dzeltenā.”
(Indra Gubiņa)
Puteņo lapas.
Ar zelta kalnu ceļš aizvilkts ciet.
Viena vasara nomesta zemē.
Viena vasara mūžībā iet.
Raud rudens kailajos kokos.
Vēji, vēl pagaidiet!
Visu dzelteno prieku –
vasaras saules mirkļus
uzreiz nenoraujiet!
(Indra Gubiņa)
Maija zaļums un jūlija tveicīgums
Drīz būs aizstāts ar decembra puteni.
Mīļais draugs, nav jau tādas varas mums,
Lai mēs aizliegtu ziemu un rudeni.
Zelta lapas, ko atstāja vasara,
Norauj novembra vēju steidzīgums,
Taču lāso ik bērza asarā
Maija zaļums un jūlija tveicīgums.
Jāzeps Osmanis
Vasara noraudājusies
stāv
pie pīlādžu koka –asaras
sakrīt sarkanos ķekaros.
Pārvērsties sēklās
un zelta lapās,
atdoties rudens vējam
nav viegli.
Lolita Gulbe