Viņš savu dvēseli jums pretim nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji jums uz pieres dvesa.
Jūs segu dziļāk pārvilkāt pār ausīm
Un notrīcējāt aukstos drebuļos:
“Vai saldu mieru mēs sev laupīt ļausim?
Mums viņa dvēsle sirdis nekustina,
Tā sauc mūs nezināmos tālumos-
Vai tā jel maz ir atļauts, dievs to zina?
Vai tiešām mēs lai pakaļ ejam tādam,
Kas daili noved dzīves bezgalos,
Mēs viņai glītu miera ceļu rādām.
Mums sirdis rāmas, dvēsles mieru bauda,
Lai saldos sapņos mīļi aijātos,
Kur ziedos daiļas rociņas mūs glauda.
Kas saldo mieru trauc ar špetnām rokām,
Grib daili vest, bet jaucas traipekļos,
To īgni atstumjam uz mūža mokām…”
Vēl daudz tie triec, to pašu vis par jaunu,
Tērpj gļēvās domas greznos vizuļos,
Aiz skaļiem vārdiem slēpt grib savu kaunu.
-Bet savu dvēseli viņš tālāk nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji viņas priekšā dvesa…