Es dzirdu, dzirdu: tagad jau gan
Jūs saprotot, ko dziesma skan,
Ko dziesma skan, ko zvani zvan,-
Bet cik tas palīdz jums, cik man?
Jau pirmais pārsteigums pārskrējis,
Dažs labs pie jaunā puspieradis;
Viens otris vārdiņš pie sirds vēl ies:
“Nudien, tas brangi tur teikts, paties!”
Un paslepšus dažs vēl piebildīs:
“Es cerēju pats to, kaut ne tik drīz -“
Jā, cits pat atklāti teiks: “Nekas,
Bet jāsargās, ak, kā jāsargās!
Tā lieta par strauju maķenīt-
Vai tā nu ir jāuztraucas tūlīt?
Ar galvu jau nevar caur sienu skriet,
Ir taču jāpaciešas mazliet.
Un kas nu tūdaļ pie sirds tā ņems,
Gan liktens labākas dienas tiem lems;
Ar joni jau nepanāksat neko,
Vajaga mierā būt ar vismazāko;
No dieva puses, ar varu tik ne,
Tas pats sev kaitē, kas paģērē;
Un kurš vēl top rupjš, kad tiesu tam liedz,
To atstās ikkurš, lai tad sev kliedz!
Jo vienīgais ceļš ir tik gaidīt un lūgt,
Kurš laipni prot palūgt, kas tādam var trūkt?
Bet kurš ir tiepša, lai pirkstos sev kož,
Kad kaimiņa rovītē cepeti ož.-
Nu cerēt- to var, tas kaitē maz,
Ja cerības tikai nav aplamas.
I dzejā jau dažu saka, kas lieks,
Par jaunības dūšu mums slepeni prieks.
Bet dzīvē pārmērs un lepnība
Ir tie, kas karjeru izposta, –
Tad labāk ir desmitreiz muguru liekt,
Ne vienreiz par netaisnību kliegt.
Ar laipnību lēni viss jāiesāk…”
-Jā, jā, līdz pat pļaukas panest māk;
Lai spļauj tev acīs, tu noslauki vien,
Jo pilsonim pretī sist nepiedien!
-Es sen jau šo mācību dzirdēju,
To sauc par “Prātīgu rīcību”.